Socioloģijas pamati. Otrā lekcija

Mūsdienu socioloģiju diemžēl nevar nosaukt par viennozīmīgu zinātni. Socioloģijā subjekts, kurš pēta un interpritē petījumu rezultātus ir cilvēks, bet petāmais objekts ir sabiedrība. Pētnieks var būt gan jaunu zināšanu avots, gan kļūdu cēlonis. Līdz ar to socioloģija kā zinātne nav visur vienāda un dažādās zinātniskās skolās var būt dažādi uzskati par vienu un to pašu parādību. Lai atbildētu uz jautājumu, kam šajā situacijā ir taisnība, ir jāsaprot sekojošas lietas: kā darbojas cilvēka psihe, kāpēc tā var kalpot gan par zināšanu avotu, gan par kļūdu avotu un kā novērst iespējamās kļūdas. Senās Grieķijas filosofs Diogens pilnīgi pamatoti uzskatīja, ka piederība biloģiskai sugai, nav pietiekama, lai būtu par pilnvērtīgu cilvēku. Bet pēdējo 2000 gadu laikā nedz zinātne, nedz reliģija mūsu kulturā nav devusi skaidru atbildi jautājumam, kas ir pilnvērtīgs cilvēks. Nav devušas, jo pētot cilvēka psihi, nav skaidrs, kas ir jāpēta. Un tas ir izskaidrojams, ka līdz pat 20. gadsimta otrai pusei informacija netika uzskatīta par zinātnes pamatelementu. Psihe netika petīta kā informatīvi algoritmiska sistēma. Līdz pat 20. gadsimtam nebija nevienas teorijas, kura skaidri aprakstītu vadīšanu un uzskatītu to par objektīvu procesu, kurš izpaužas visur visumā gan mikro, gan makro, gan mega līmeņos. Bija tikai teorijas, kuras aprakstīja kā rīkoties noteiktās situācijās, ne vairāk.

Kaut gan cilvēka psihe, kolektīva psihe un jautājumi par to, kā viens indivīds var ietekmēt kolektīva psihi un kā tā var pakļaut sev indivīda psihi tika aprakstīti literatūrā, galvenokārt okultajā literatūrā. Tā savukārt nebija pieejama lielam cilvēku skaitam. No austrumu kultūras okultās literatūras ir zināmi tādi jēdzeni kā čakras un meridiāni. Bet būtiska labuma lasītājam no šis informācijas nav, jo lielākajai daļai šie jēdzieni ir abstrakti. Cilvēki nevar efektīvi izmantot noteiktos jēdzienus, kuri nav izprasti un kuriem nav saiknes ar personīgo pieredzi. Apkopojot visu, sanāk, ka rietumu kulturā skaidras definīcijas cilvēkam nav. Savukārt, austrumu kultūras okultas zināšanas it kā dodot atbildi daudziem psiholoģiskiem procesiem, neļauj viegli un pilnā veidā apgūt tās bez pieredzējuša skolotāja jeb guru. Un pēc jogas buma mūsu sabiedrībā, daudzās psihiatrijas slimnīcās bija masveida pacientu pieplūdums, kuri jogu bija apguvuši pašmācības ceļā, bez šādu guru piedalīšanos. Dažreiz izmaiņas psihē bija tik nopietnas, ka dažus pacientus bija ļoti grūti atgriezt sabiedrībā pieņemtajai sociālajai normai. Šie notikumi parādīja, ka ne vienmer ir droši iejaukties savā un it īpaši cita cilvēka psihes darbībā.

Eksaktājās zinātnēs katram terminam, katram simbolam ir precīzs definējums jeb skaitliskais daudzums noteiktās mervienībās. Līdz ar to vienmēr var salīdzināt un apstrādāt datus, kuri tikuši iegūti dažādās vietās, no dažādiem cilvēkiem. Pateicoties tam ir iespējams, izmantojot lielu cilvēku skaitu, būvēt lidmašinas, ēkas un citus sarežģītus objektus. Humanitārās zinātnēs tādas iespējas nav. Bieži vien tāpēc, ka humanitārās zinātnēs nav iespējas mērīt datus. Situāciju sarežģītāku padara fakts, ka sajūtas un spriedumi katram pētniekam var atšķirties. Tāpēc humanitārās zinātnēs var rasties jēdzieni un definīcijas, kuri apzīmē un apraksta realitātē neeksistējošas paradības. Kaut gan starp humanitaro zinātņu pētniekiem ir autori, kuri spēj aprakstīt procesus adekvāti realitātei. Šie autori vai nu kļūst slaveni pasaules līmenī, vai nu paliek par neatzītiem ģēnijiem, jo parējie "normālie" pētnieki šādus neformāļus izstumj.

Sāksim mūsu psihes aprakstu ar jēdzienu “apziņa”. Kas ir apziņa? Ateistiskās zinātnes nevar skaidri atbildēt uz šo jautājumu. Savukārt reliģiskos tekstos var atrast sekojošu definējumu. Apziņa ir informatīvi algoritmiska dvēseles struktūra, kurā notiek dvēseles un dvēseles apkartējas vides informācijas salīdzinājums un apstrāde. Kad cilvēks ir nomodā, viņam piemīt apziņa. Bet ja viņš guļ? Apkārtējiem cilvēkiem var likties, ka tad nepiemīt. Bet no viņa skata punkta, viņš ir pie apziņas, it īpaši, ja viņš pēc tam ļoti labi atceras visu to, kas notika ar viņu sapnī. Tātad arī guļot cilvēkam piemīt apziņa, jautājums ir tikai kur tieši atrodas viņa apziņa tajā brīdī. Tas pats attiecas uz cilvēkiem pēc klīniskās nāves. Daļa no viņiem spēj aprakstīt savas sajūtas un pārdzīvojumus tajā brīdī, kad viņi no citu cilvēku skata punkta esot it kā bijuši miruši.

Informācijas apstrāde apziņā parasti notiek leksiskā formā un tā nepārsniedz ātrumu 15bit/sek, jo sākot no 16 kadriem sekundē cilvēka apziņa pārstāj uztvert mainīgās bildes atsevišķi un sāk uztvert tās kā filmu. Apziņa parasti spēj vienlaicīgi uztvert no 7 līdz 9 objektiem, reti līdz 12. Tāpēc augstākās mācību iestādēs studentu skaits grupā parasti nepārsniedz 12. Savādāk pasniedzējs pārstāj uztvert studentu grupu kā indivīdus un uztver tos kā bezpersonisku pūli. Kaķi, piemēram, var vienlaicīgi uztvert tikai vienu objektu. To var parbaudīt spelējoties ar kaķēniem. Ar kaķēniem nevar spēlēties ar divām rokām, jo viņi nespēj sekot abām rokām vienlaicīgi un šī spēle paliek neinteresanta, kā rezultātā tie vai nu aizies, vai jūs saskrāpēs. Bet spēle ar vienu roku tiem sagādā prieku.

Mūsu psihē ir arī tāda parādība kā zemapziņa. Šis termins nācis no rietumu psiholoģijas. Zemapziņā arī notiek informācijas apstrāde, bet bez tiešas apziņas piedalīšanos. Salīdzinot ar apziņu, zemapziņā tiek apstrādāts krietni lielāks informācijas apjoms. Cilvēki sadzīvē parsvarā izmanto informaciju, kura atrodas zemapziņā. Tas izspaužas kā atstrādāti uzvedības automātismi jeb autopilots. Apziņa savukārt ir vajadzīga, lai koriģētu šo procesu. Tāpēc mūsu psihes darbība atgādina lidmašīnas vadīšanu, kura lido lielākoties autopilota režīmā. Pilota funkcija šajā procesā ir autopilota iestādījumu maiņa atkarībā no lidojuma mērķa. Šī pieeja aviacijā mūsdienās ir pilnīgi attaisnojama, jo modernās lidmašīnas var lidot diezgan lielā ātrumā un, ja vadīšanā piedalīsies tikai pilots, pilnīgi noslogojot savu apziņu, vadīšana var beigties ar kontroles zaudēšanu un katastrofu. Ja mēs turpināsim šo analoģiju, tad no tā visa izriet, ka cilvēka apziņa nav pielāgota sarežģītu uzdevumu tiešai atrisināšanai, kuri prasa lielāku informācijas apstrādes ātrumu nekā 15bit/sek un vienlaicīgi vairāk par 7-9, reti 12 objektu uztveri. Apziņas uzdevums šajā gadījumā ir zemapziņas iestādījumu maiņa, lai tā risinātu šos uzdevumus.

Bet ja apziņa ir informatīvi algoritmiska struktūra, kur tā varētu atrasties? Atbilde - cilvēka organismā jeb ķermenī. Ķermenim pēc rietumu medicīnas viedokļa pieder viss tas, ko mēs varam uztvert ar redzi jeb mīkstie audi un cieti audi, vienkarši runājot, miesa un kauli. Šūnu un audu komunikācija pēc rietumu medicīnas viedokļa tiek panākta pateicoties humorālai sistēmai jeb hormoniem. Bet komunikācija hormonu veidā nav pietiekoši ātra, lai izskaidrotu visus notiekošos procesus mūsu organismā. Tad kādu cilvēka organisma īpatnību, kura varētu papildināt ainu, ignorē rietumu medicīna? Biolauks jeb gars. No seniem tekstiem ir zināms, ka cilvēks tika aprakstīts kā trīs vienā jeb dvēsele, gars un ķermenis. Okultā filosofija iedala matēriju smalkajā jeb laukā (biolauki, magnetiskais lauks utt.) un rupjajā matērijā. Ķermenis pārstrādā rupjo matēriju, lai iegūtu enerģiju garam (cilvēka lauku sistēma jeb biolauks). Ir arī viedoklis, ka šis process var notikt atgriezeniski, tas ir, gars var uzņemt enerģiju un pārstrādāt to rupjajā matērijā ķermeņa vajadzībām. Tas nozīmē, ka psihes nesātājs ir organisma lauku sistēma. Šis secinājums izriet no tā, ka cilvēka organisma atomu un molekulu lauki spēj ietilpināt pietiekoši daudz informācijas un to dinamika ir pietiekoša, lai izskaidrotu visus ātros procesus cilvēka organismā. Apkopojot to visu, iegūstam psihes modeli, kurš sastāv no apziņas un zemapziņas. Austrumu literatūrā psihi raksturo daudz plašāk, izmantojot čakras un citus jēdzienus. Dažiem šis raksturojums var likties labāks. Bet tas nav metroloģiski adekvāts, jo lielākā daļa cilvēku nav spējīga sajust nedz savas, nedz cita cilvēka čakras. Bet izmantojot divlīmeņu modeli var vienmēr aprakstīt procesus psihē neatkarīgi no tā, kas jūs esat - parasts cilvēks vai jogs, kurš redz, dzird un jūt vairāk par citiem. Apziņa ietver sevī visas psihiskās spējas jeb procesus, kurus mēs varam apzināti kontrolēt, zemapziņā notiek visi parēji procesi. Veiksmīgai psihes darbībai, lai nodrošinātu pilnvērtīgu cilvēka dzīvi, vajadzīgi sekojoši nosacījumi: 1) apziņai ir jāfiksē tikai tā informācija, kuru var pārstrādāt jeb apzināti apdomāt 2) zemapziņas informācijai ir jāhormonē savā starpā, ka arī ir jābūt derīgai, lai risinātu objektīvas realitātes problēmas indivīda dzīvē.

Psiholoģija kā zinātne, kura pēta psihes īpatnības, ir daudz svarīgāka sabiedrības labklājībai, nekā zināšanas par indivīdu anatomiski fizioloģiskām atšķirībām. Jo tieši sabiedrības psiholoģiskas īpatnības nosaka dzīves kvalitāti. Ja vairākumam psihe ir deformēta attiecībā pret realitāti, dzīve tādā sabiedrībā būs vienmēr neapmierinoša.

Apziņa un zemapziņa mūsu psihē tiek saistīta savā starpā ar morāles sajūtu. Morāles sajūta izriet savukārt no morāles standartiem, kuri tiek izmantoti informācijas apstrādē un uzvedības algoritmu veidošanā. Šie standarti mūsu psihē ekstistē kā noteiktas abstraktas situācijas, ar novērtējumu labi vai slikti. Informācijas apstrādes procesā, morāles standarti pēc nozīmes līdzinās nosacījuma operātoram datorprogrammēšanā. Nosacījuma operātoram ir sekojoša funkcija - viņš uztver ienākošo informāciju, analīze to un atkarībā no analīzes rezultāta, atbild jā vai nē, kas savukārt ļauj uzsākt atbilstošu algoritmu izpildi. Kā tas izspaužas? Piemēram, nosacijuma operators salīdzina veselus skaitļus ar vieninieku. Ja mainīgais x, kas ir kāds vesels skaitlis, ir lielāks vai ekvivalents vieniniekam, izpildās viens algoritms, ja mazāks- otrs (skatīt attēlu). Ja mūsu nosacījuma operātors mainīsies un tas salīdzinās nevis ar vieninieku, bet ar 20, x nozīmēs no 1 līdz 19 šajā gadījumā iedarbinās jau pirmo algoritmu, bet skaitļi pēc 19 joprojām otru. Mainoties nosacījuma operātoram, mainas arī izsauktais algoritms noteiktās situācijās. Cilvēka psihē tas darbojas sekojoši. Cilvēks, kuram slepkavība nav pieņemama, nevar nogalināt citu cilvēku. Bet mainot savu uzskatu, viņš varēs to izdarīt. Kad notiks šī uzskata maiņa, ir cits jautājums. Šis princips, kas ļauj iedarbināt noteiktu uzvedības algoritmu, tiek izmantots gan apziņā, gan zemapziņā. Tas nozīme, ka pat hipnozē cilvēku nevar piespiest darīt to, ko viņš uzskata par nepieņemamu. Līdz ar to visas sarunas par 25. kadra maģisko iedarbību uz psihi ir pārspīlētas. Lai 25. kadrs nostrādātu, to saturam ir jāatbilst indivīda morāles standartiem. Ja informācija 25. kadrā ir nepieņemama indivīdam, raidījuma skatīšanās ar šo 25. kadru izraisīs indivīdam it ka nepamatotu, negatīvu noskaņojumu pret raidījuma saturu. Psiholoģiski pētījumi pieradīja, ka skatoties filmu, zemapziņa uztvērot vizuālo informāciju pat spēj aizvietot trūkstošus kadrus, ja tādi ir, kā arī spēj atpazīt kadrus, kuri neietilpst kopējā ainā, kā piemēram - 25. kadrs.

Medz būt arī tā, ka cilvēks it ka vienādās situācijās uzvedas dažādi. Tas var būt tāpēc, ka cilvēkam ir vai nu nepareiza jeb deformēta morāles sajūta, vai nu nav gribas. Iespējams arī cits variants, kad cilvēkam psihē nav noteikta morāles standarta, kā arī sirdsapziņa tikusi izslēgta no lēmuma pieņemšanas procesa. Kā rezultātā, tāds cilvēks noteiktās situācijās nezin, ko viņam darīt un rīkojas vai nu atkarībā no citu cilvēku uzvedības, vai nu saskaņā ar saviem instinktiem. Dažreiz šķiet, ka morāle var būt laba vai slikta. Reliģijā labs un slikts ir strikti definēts. Bet reālajā dzīvē viena un tā pati uzvedība var būt gan laba, gan slikta, atkārībā no apstākļiem. Bet kas var noteikt pareizus morāles standartus jeb jēdzenus “labs” un “slikts”? Mūsu izprātnē tas ir Dievs. Bet diemžēl lielā daļa cilvēku netic Dieva eksistencei. Šie cilvēki netic Dievam, jo ar saviem jušanas orgāniem nevar viņu uztvert. To sekmē arī mūsu sabiedrības ētika, kura vērsta tikai pret cilvēkiem. Arī pret dzīvniekiem ētikas standarti netiek pildīti. Rezultātā dzīvnieku izmantošana zinātniskos eksperimentos sabiedrībā ir normāla parādība. Ja ētikas standarti būs vērsti pret visām būtnēm, kurām piemīt saprāts, cilvēku uzvedība mainīsies. Piemēram, pagānu kulturā skaitījās pavisam normāli, ka cilvēki sarunājās ar mežu, upi, sauli utt. Ateistu neticība Dieva eksistēšanā parasti balstas uz fakta, ka Dievu nevar noķert. Turpināsim to domu: noķert, izpreparēt un, uztaisot no viņa izbāzni, ielikt skapī kā pieradījumu tam, ka bija tāda parādība kā Dievs, bet tā kā no viņa uztaisīja izbāzni, atkal nav par ko runāt. Bet ja aplūkosim Dieva pierādīšanu ētiski, tad izrādīsies, ka Dievs var atbildēt katram atkārībā no viņa lūgšanu satura. Šī atbilde izpaužas cilvēka dzīvē. Vai notiek tas, ko lūdzējs prasīja, vai nu tiek likts saprast, kāpēc šī lūgšana nav pieņemama. Jo atsaucīgāks ir pats cilvēks sarunai ar Dievu, kura notiek caur citiem cilvēkiem, apkārtējiem notikumiem vai pārdzīvojumiem no tā saucamās cilvēka iekšējās pasaules, jo skaidrākas būs šis atbildes. Īstenībā gan tos, kuri tic Dievam, gan tos, kuri netic, var nosaukt par ticīgiem, jo arī ateisti pēc būtības svēti tic tam, ka Dieva nav. Būtībā mūsu realitātē nedz pirmo, nedz otru nevar neapšabami pieradīt. Visi pierādījumi balstas uz pagātnes notikumiem, kuri ļauj argumentēt vienu no šiem diviem viedokļiem. Ticīgiem par pierādījumiem kalpo tradīcijas un reliģiskā literatūra, ateistiem tas, ka ticīgo ikdienišķais redzes loks ir ļoti ierobežots un tas, ka dažas lietas no reliģiskās literatūras pēc savas būtības, ir muļķības, kuras pat neprasa īpašus pieradījumus. Bet ja mēs runāsim par tādu literatūras žanru kā svēto dzīve, tad tiem, kuri lasījuši tādus tekstus, būs skaidrs, ka neatkarīgi no ticības, visi svētie cilvēki neuzdeva sev jautājumu, vai Dievs eksistē, viņi pieņema Dieva eksistenci kā neapšaubāmu taisnību un viņu dzīves notikumi bija balstīti uz šī uzskata. Tāds uzskats parasti tika izveidots pēc notikumiem, kuri bija interpretēti kā neapšaubams Dieva eksistences pieradījums, piemēram,uz nāves gultas guļoša cilvēka ātru izveseļošanos, par kuru šis svētais bija lūdzies.

Bet kāpēc reliģiskus uzskatus sabiedrībā nevar iznīcināt? Cēlonis tam ir sirdsapziņa, kura pēc savas būtības ir iedzimta reliģiska sajūta. Informācija, kura nāk no sirdsapziņas sakumā iekļūst zemapziņā, pēc tam zemapziņai komunicējot ar apziņu, iekļūst mūsu apziņā. Veids kā notiek šī komunikācija, katram cilvēkam var atšķirties. Kāpēc, mūsuprāt, sirdsapziņa ir iedzimta sajūta? To var redzēt, vērojot bērnus, kuriem jau agrā vecumā piemīt uzvedības īpatnības, kuras pamatojas uz sirdsapziņas. Tā kā sirdsapziņa ir iedzimta sajūta un eksistē mūsu apziņā izolēta veidā, to nevar izmainīt vai pakļaut sev. Vienādā situācijā neatkarīgi no mūsu uzskatiem un izdomātām atrunām, tā liek darīt vienu un to pašu.

Kāda ir atšķirība starp sirdsapziņu un kaunu? Sirdsapziņa piedāva rīkoties noteiktā veidā vai vispār nerīkoties noteiktā situācijā, brīdinot priekšlaicīgi, bet ja mēs neklausāmies sirdsapziņu un rīkojamies savādāk, tad mums pēc tam nākas sajust kaunu. Kauna iedarbība dažreiz var būt tik stipra, ka dzīvojot sabiedrībā, kur pašnāvība tiek uzskatīta par nāves grēku un tiem, kas to dara, tiek solītas mūžīgas mocības, daži cilvēki vienalga veic pašnāvību, cerot, ka tādā veidā viņi atbrīvosies no kauna sajūtas. Dažreiz sirdsapziņu jauc ar godu. Gods atšķiras no sirdsapziņas ar to, ka goda sajūta ir atkārīga no sabiedrības uzskatiem jeb kultūras. Cilvēkam gods veidojas audzināšanas procesā. Un medz būt tā, ka gods dažos jautājumos var nesakrist ar sirdsapziņu. Piemēram, arī zagļiem ir zagļu kodekss jeb zagļu goda normas. Protams, ka šis kodekss ir tāls no sirdsapziņas normām. Kad gods konfliktē ar sirdsapziņu, bieži vien notiek apzināta sirdsapziņas izspiešana no uzvedības algoritmiem un turpmāk indivīds vairs neņem vērā sirdsapziņas sajūtu, veidojot rīcības plānu. Diemžēl mūsu sabiedrībā jēdzieni sirdsapziņa un kauns daudziem vairs neko neizsaka. To var secināt pēc tā, ka prasot cilvēkiem, kad viņi pēdējo reizi nosarka, jo tā ir normāla reakcija kauna laikā, daudzi atceras tikai agras bērnības notikumus.

Indivīda psihe var ņemt dalību kolektīvā psihē. Piemēram, mūsu lēmumi un uzskati var būt atkarīgi no citu cilvēku pieredzes vai ieteikumiem. Mēs varam pārņemt informāciju no televīzijas, grāmatām, interneta, draugiem utt. Kā jau iepriekšminēts, katram rupjam ķermenim ir arī smalkās struktūras jeb lauki, kuri var mainīties atkarībā no apstākļiem. Šie lauki var ietekmēt viens otru pēc noteiktiem savstarpējas iedarbības principiem. Šos principus var labi saprast, izmantojot mūsdienu tehnosfēras piemēru. Sākumā, lai būtu kāda ietekme, ir vajadzīga fiziska atbilstība. Piemēram, radio spēj pieņemt radioviļņus, tas ir, ir atbilstība. Tālāk,lai uztvertu un apstrādātu šos viļņus, ir vajadzīga atbilstoša kodēšanas sistēma. Radio ir jābūt ieslēgtam, kad nāk signāls un signala stiprumam ir jābūt atbilstošā diapazonā, lai radio varētu to kvalitatīvi pieņemt bez radio funkcionēšanas traucējumiem. Līdzīgā veidā šie principi izpildās arī attiecībā pret biolaukiem. Kā piemērs kodēšanas sistemai, kuru izmanto cilvēki, ir valodas. Tās var būt gan dažādas valodas, gan subkultūru slengs vienas valodas ietvaros, gan simbolu valoda, gan tāda informācijas kodēšana, kuru var saprast katrs homo sapiens pārstāvis. Biolauks var būt noslēgts pats sevī kā viens magnēts vai noslēgts ar citu biolauku kā divi magnēti. Cilvēku organismā ir gan pirmie, gan otrie biolauki un arī tādi, kuri var pāriet no viena uz otru tipu. Ar visiem laukiem ir zināma mēra saistīti virpuļošanās procesi. Dumu gredzens, piemēram, ir virpulis, kurš pats ir noslēgts sevī. Tornādo virpulis, savukārt, sākas uz ūdens vai sauszemes virsmas un beidzas atmosfērā ar nevienmērīgu vidi, piemēram, vietā ar temperatūras vai gaisa blīvuma svarstībām. Virpuļi ir enerģētiskas sistēmas, kuras ņem enerģiju no apkārtējas vides. Videi ar lielu enerģijas koncentrāciju ir tendence producēt tādus virpuļus. Piemēram, tornado nemedz būt tur, kur ir auksti, tas ir sastopams tropiskajā vai subtropiskajā zonā. Kad Tornado pārstrāda siltuma enerģiju par mehānisko, atmosfēras temperatūra pazeminās. Kad virpuļveida biolauki savienojas savā starpā, veidojas kolektīvā psihe. Šī parādība ir jau sen zināma. Okultajā literaturā, aprakstot šo jēdzienu, parasti tiek izmantoti vārdi kā indivīds jeb nedalīts un egrogors, kurš cēlies no vārda agregāts jeb salikums. Egregors sastāv no indivīdu un egregora lauku ķermeņa. Starp egregoru un indivīdiem notiek noteikta sadarbība. Šī sadarbība notiek atkarībā no egregora un indivīdu morāles standartiem. Ja morāles standarti neatbilst, pieslēgšanas egregoram nenotiek. Katrai tautai arī atbilst savs egregors. Bet pieeju šim egregoram var dabūt tikai indivīdi ar atbilstošiem morāles standartiem. Rezultātā dažiem, kas sevi uzskata par īstiem tautas pārstāviem, var nebūt pieejas, un tie, kurus daudzi neuzskata par tautas pārstāviem var būt pievienoti egregoram. Piemērs tam - slavenais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins, kuram bija arābu saknes. Cits piemērs ir indiāņu kults - mazi bērni labprāt tēlo indiāņus, neskatoties uz to, ka indiāņu mūsdienās ir ļoti mazs. Caur interesi pret indiāņu drēbēm, ieročiem, kultūru notiek pieslēgšanās šim egregoram. Attiecībā par indiāņiem var minēt vienu notikumu. Viens amerikānis strādājot savā garāžā nejauši traumēja savu galvaskausu ar griezošos lidmašīnas propeleri. Pēc operācijas un atrašanās slimnīcā, amerikānim tika nozīmēta rehabilitācija. Pēc galvas smadzeņu traumām un bojājumiem ļoti bieži pielieto vingrinājumus, kuros tiek iedarbināta sīkā motorika. Sīka motorika aktivizē galvas smadzeņu struktūras un stimulē augstāko nervu darbību. Pareizrakstības nodarbībās skolēni arī trenne sīku motoriku, kuru rezultāta notiek psihes algoritmu attīstība un intelektuālā patenciāla realizācija. Līdz ar to šī priekšmeta izslēgšana no skolas programmas, pamatojoties uz to, ka modernajā dzīvē cilvēki izmanto pārsvarā datoru, var izraisīt dramatiskas sekas sabiedrībā. Turpinot stāstu par amerikāni - rehabilitācijas laikā viņam tika piedavāta figūriņu taisīšana no māla. Tēma bija brīvprātīga un viņš, pirms tam īpaši neinteresējoties par šo tēmu, sāka taisīt indiāņu figūriņas, kuras atspoguļoja indiāņu dzīvi. Taisīja ļoti labi un pēc kāda laika par viņa darbiem sāka interesēties etnogrāfi, kuri, pētot figuriņas, saprāta dažas iepriekš nezināmas lietas indiāņu sadzīvē. Pedējais piemērs norada uz to, ka egregors var pastāvēt arī izolēta veidā un no tā var uzņemt informāciju bez tiešas komunikācijas ar citiem, kas ir pieslēgti tam. Diemžēl tādi notikumi tiek ignorēti nevis pētīti. Kaut gan 20. gadsimta sakumā, zinātne jau mēģināja ievest tādu jēdzienu kā noosfēra, aprakstot šo paradību. Ja tam pievērstu vairāk uzmanības, zinātne ar laiku būtu piespiesta atzīt to, kas jau bija zināms pagānu kultūras laikos. Tas ir, ētika nelokalizējas sabiedrībā, saprāts nenorobežojas ar vienu indivīdu, cilvēce veido kolektīvu saprātu un arī kosmosam piemīt saprāts. Pētot mākslīgā intelekta problēmatiku PSRS laikā, akadēmiķis Amusovs no Ukrainas rakstot par kolektīva sapratu, izvirza domu, ka, lai izveidotu mākslīgo intelektu, ir jārēķinās ar intelekta likumsakarībam, kuras ir kopējas visām būtnēm dabā. Neatkarīgi no tā vai tas ir cilvēka saprāts, kolektīva saprāts vai, vispārinot tālāk, kosmosa saprāts. Protams, ka tajos laikos tādu vispārinājumu neveica cenzūras dēļ.