Politiskās karjeras noslēpumi, par kuriem nav pieņemts runāt publiski

Tie, kuri interesējās par amerikāņu politiķu biogrāfiju, zin, ka gandrīz visi no viņiem, kas ieņem ietekmīgu amatu, ir savā laikā beiguši vienu no tā saucamajām Amerikas prestižākām augstākās izglītības iestādēm, pārsvarā – universitātes. To skaits nav liels. Izglītība, kuru tur apgūst studenti, protams, ir augstā profesionalitātes līmenī, bet ne jau šī iemesla dēļ tieši šo augstāko izglītības iestāžu absolventi iekļūst Amerikas politikā un lielajā biznesā. Šeit studenti var iegūt to, par ko nav pieņemts runāt publiski un kas spēlē lielāku lomu turpmākā sabiedriskajā karjerā, nekā redzamā izglītības daļa¹.

Sāksim mūsu stāstu ar Amerikas un Eiropas augstāko izglītības iestāžu organizācijas atšķirībām. Tipiska Eiropas universitāšu organizācija savā pamatā atgādina Eiropas viduslaiku feodolismu: rektors - “monarhs”, fakultāšu dekāni – pirmās pakāpes “vasaļi”, pasniedzēji – parējie “aristokrāti”, studenti – “parastā tauta”, zinātniskā padome - “svētā inkvizīcija”. Laika gaitā ārējais izskats ir izmainījies, bet pamats palicis tas pats. Vienīgais, kas joprojām palicis nemainīgs – tā laikmeta himna “Gaudeamus”.

Amerikāņu universitātes savas organizācijas pamatā atkārto ASV valdības organizāciju: rektors – “prezidents”, fakultāšu dekani – “gubernātori”, pasniedzēji – “sabiedrības vidējais slānis”, Board of Trustee – “augstākie masoni”, studenti – “parastā tauta”, studentu korporācijas klubi – “zemākie masoni”.

Masoni iepriekšējā teikumā netika pieminēti tikai kā metafora, kura norāda uz atbilstošās organizācijas lomu universitātē, tie tik tiešam jau no paša sākuma veidoja ASV valdošās struktūras.

Amerikāņu augstākās izglītības iestāde (universitāte) visbiežāk pēc savas būtības ir kā no parējās sabiedrības izolēta pilsētiņa, kurā lielākā daļa iedzīvotāju mainās reizi 5-6 gados atbilstoši pilno kursu ilgumam. Šajā pilsētiņā var dzīvot gadiem ilgi neizbraucot no tās, jo tajā ir viss: vieta dzīvošanai, apkalpojošā sfēra, kafējnīcas, veikali, atpūtas vietas un cits. Pats izglītošanās process (lekciju, semināru, praktisko nodarbību apmeklēšana, diplom- un kursadarbu sagatavošana), protams, ir ļoti svarīga daļa, lai reproducētu vadīšanas profesionalitāti, bet nav pietiekams, un ne jau tas izdala prestižās augstākās izglītības iestādes no pārējām. Šo iestāžu galvenā misija ir kandidātu primārā atlase valsts vadībai un biznesam.

Atlases algoritmika ir sadalīta starp daudzu cilvēku psihi un iekļauta iestādes tradīcijās. Ļīdz ar to šis process tiek izpildīts automatiski un lielāka daļa no iekļautajiem neredz to pilnā apmērā.

Tas viss notiek ārpus mācību procesa un pilsētiņas izolētība sekmē šo procesu sekojošo psiholoģisko faktoru dēļ: jaunieši palikuši bez ģimenes sistemātiskās kontroles – ar ko tad nodarboties brīvajā laikā? Parasti ir sekojošas atbildes:

• papildpašizglitība vairāk nekā mācību programma piedāvā,
• sports,
• bizness,
• sabiedriskās aktivitātes,
• komunikācija un izklaide,
• degradējoši-parazitāra rakstura baudas (dzeršana, narkotikas, izvirtība).

Vairāk vai mazāk gandrīz visiem piemīt nosliece augstāk minētam. Izņēmumi ir reti. Bet katram ir viena vai divas dominējošas intereses. Atšķiras tikai tas, kā šīs intereses izpaužas. Šajās universitātēs ir labi attīstīta sistēma kā ļaut tām izpausties pēc principa ”katram savs” un caur to arī notiek kandidātu atlase topošajai valdošai elitei.

Tie, kuri ir studējuši universitātēs, atceras “studentu iesvētības”, kuras parasti notiek pirmajās rudens semestra dienās ar otrā vai augstāko kursu studentu organizēto pašdarbības koncertu.  Pie tam, iesvētībās piedalās arī universitātes vadība. Pēc iesvētībām jaunie studenti vai nu dodas mājās, vai nu pulcējas, lai turpinātu ballīti un iepazīšanos iniciatīvā kārtībā. Arī amerikāņiem ir iesvētības studentiem ar savām tradīcijām. Var likties, ka šim pasakumam nav jāatstāj nekādas sekas turpmākajā dzīvē, ja nu tikai kāds dzerumā neatradīs sev piedzīvojumus ar bēdīgu iznākumu. Bet tomēr tieši ar iesvētībām sākas topošo amerikāņu kandidātu karjera, pirms viņi tiks līdz valdības amatiem un lielajam biznesam. Iesvētībai ir meģinājuma loma pirms reālām iesvētībām masonos vai organizācijās, kuras kontrolē masoni.

Pie tam sabiedrības izolētība un profesionālais viendabīgums sekmē to, ka šajā mikrosabiedrībā izveidojas studentu hierarhija pēc kursa piederības principa. Saskaņā ar to hierarhiju notiek visa ārpusauditorijas dzīve, tas ir, pirmkursniekiem nav tiesības uz tām lietām, kuras atļaujas otrkursnieki un tā tālāk līdz pat aspirantiem. Kā minimums, tas izpaužas kā studentu iesaukas atbilstoši kursam un kā maksimums – kā tāda paradību, kuru mēdz saukt par “ģedovšjina”, kad jaunākais students tiek pakļauts vecāko studentu korporācijas mērķtiecīgai pazemošanai un ir spiests būt par kāda vecākā studenta “kalpu“, kurš tiek uzskatīts par viņa “aprūpētāju“ un “skolotāju“. Bet arī tie paši “aprūpētāji“ un “skolotāji“ savā laikā ir izgājuši to pašu. Kaut tas viss tiek pasniegts it kā joka veidā, šī kārtība ir ļoti svarīga daļa no studentu dzīves un tā tiek nopietni uzturēta iestādē, tajā skaitā ar vadības palīdzību. Tādā veidā tiek panākts, ka katrs zin savu statusu, kaut formāli juridiski līdzvērtības princips netiek pārkāpts, tas ir, hierarhija nepārkāpj kriminālkodeksu (vismaz masveidīgi).

Paralēli šai publiskai hierarhijai iestādē ir arī slēpta hierarhija, piederība, kurai nosaka augstāko faktisko sociālo statusu salīdzinājumā ar publisko hierarhiju.

Amerikas augstākās izglītības iestādēs ir interešu vai studentu korporāciju klubi. Tie, savukārt, dalās atklātajos, kur katrs, kas vēlas, var kļūt par tā locekli, un aizvērtajos klubos. Aizvērtie klubi var būt divu veida. Pirmajos par locekļiem var kļūt pēc savas iniciatīvas, ja kandidāta statuss tiek apstiprināts, bet otrajos jaunie locekļi var tikt uzaicināti tikai pēc kluba iniciatīvas.

Tieši šajos klubos notiek kandidātu atlase, lai tie pēc kādiem 20 gadiem turpinot savu karjeru, iekļūtu kā vadītāji valsts struktūrās un lielajā biznesā. Tas ir – studentu apmācība prestižās augstākās izglītības iestādēs formē nepublisku korporāciju, kas kalpo kā rezerve REĀLAJAI valdībai (nejaukt ar publisko ASV valdības hierarhiju), kuru zari ir visās programmējami adaptīvā moduļa strukturās, kuras pieder ASV vadīšanas sistēmai pēc pilnas funkcijas².

Principā ASV augstākās izglītības iestādēs var studēt, neizrādot iniciatīvu iestāties klubā, var atteikties no uzaicinājuma aizvērtajam klubam, un pat ne īpaši piedalīties publiskās dzīves tradicijās universitātes pilsētiņā. Tas nekāda mērā neietekmēs diploma iegūšanas iespēju, bet pēc noteikta laika tāda “individuālisma izpausme” dos savas sekas topošajā karjerā. Sabiedrības vidējās klases līmeņa sasniegšanā, it īpaši labam speciālistam, netraucēs, bet augstākus amatus lielākā daļa no tādiem “individuālistiem” nedabūs – ieeja tur iespējama tikai caur augstākas izglītības iestāžu aizvērtajiem klubiem vai caur masonu ložu. Izņēmumi var būt, bet tie ir ļoti reti. Pirms pieņemšanas tādus sistēmai vajadzīgos  “individuālistus“ no sakuma izvērtē un pēc apstiprināšanas dod “aprūpētāju“ kontrolei utt. Bet tā ir tomēr ļoti reta situācija, jo gandrīz vienmēr var atrast kādu no savām rezervēm.

Cēlonis, kāpēc tādiem “individuālistiem“ ir aizliegta ieeja reālajā valdībā slēpjas šīs sistēmas mērķī – veidot korporativitāti, kuras locekļi ar katru paaugstinājumu hierarhijā vairāk un vairāk atdala sevi no parējas sabiedrības līdz pat pilnīgai vienaldzībai attiecībā pret “parastajiem ļaudīm“ un to dzīvību. Bez tā nebūtu iespējama nedz kuģa “USS Maine” uzspridzināšana Havanā 1898. gadā, nedz militārās bāzes Pērlharborā bombordēšana 1941. gadā, nedz 11. septembra 2001. gada traģēdija Ņujorkā, jo tieši ASV valdošā elite ņēma dalību šo notikumu organizācijā.

Šajā sistēmā tiek uzturēta stingra disciplīna. Ja sistēmas loceklim korporatīvo interešu dēļ bija jānogalina kāds cilvēks, viņš tiks attaisnots vai dabūs par to ieslodzījumu uz minimāli iespējamo laiku, vēlāk pat iespējama amnestija, ģimenei izmaksās atlīdzību, bet locekli “apbalvos” . Bet, ja loceklis pārkaps likumu tikai savu interešu dēļ, to tiesās kā parastu pilsoni, lai visiem sabiedrībā parādītu, ka likuma priekšā visi ir vienādi. Par korporatīvās disciplīnas pārkāpumu draud nežēlīgākais sods, piemērs tam ir ASV bijušais prezidents Džons Kenedijs.

Ir naivi domāt, ka minēta sistēma darbojas tikai ASV. To locekļi ir visā pasaulē, to ietekme skar katru valsti un tautu. Jaunie iesvētītie nāk ne tikai caur augstākām izglītības iestādēm, bet arī caur citām labi finansētam sabiedriskām organizācijām, tajā skaitā arī reliģiska rakstura. Informācija tiek pasniegta fragmentētā un specifiskā veidā atbilstoši locekļa psihei. Jo zemāks ir locekļa statuss sistēmā, jo mazāk viņam ir jāzin par to, kam viņš īstenībā kalpo un kādus mērķus realizē. Un tie no jums, kas ļoti uzmanīgi seko politiskajiem notikumiem, var pamanīt, kā šī sistēma efektīvi un saskaņoti darbojas, pat tad, kad valsts valdības līmeņos ir jāpieņem neizdevīgi un pat valsts graujoši lēmumi korporatīvu interešu dēļ, ignorējot valsts iedzīvotāju intereses.

 

¹ – Šī tēma tika plašāk aprakstīta grāmatas "Сад растёт сам?" sadaļā "Почему Россия не станет Америкой"

² – Par vadīšanas principu pēc pilnas funkcijas lasiet darbā “Достаточно общая теория управления”