Socioloģijas pamati. Pirmā lekcija (ievadlekcija)

Šajās lekcijās mēs runāsim par ļoti svarīgām tēmām, kuru nezināšana nelabvēlīgi ietekmē tautas labklājību. Skolās un universitātēs tam nepievērš pietiekošu uzmanību, tāpēc neatradīsiet šādu informāciju nevienā izglītībās programmā Latvijā. Īsāk sakot, runāsim par dzīvi, dzīves jēgu un par to, ko un kā darīt lai mēs visi dzīvotu labāk. Turpmakā informācija tiek sagatavota pēc Mihaila Veļičko video materialiem no socioloģijas pamatu kursa.

Musdienās cilvēki dzīvo tādā civilizācijā, kura ir ļoti atkarīga no tehnoloģijām jeb tehnosfēras. To var viegli pieradīt ar sekojošu piemēru - ja izlaistu gandrīz jebkuru mūsu sabiedrības cilvēku brīvā dabā nelabvēlīgos klimata apstākļos, viņš nebūs spējīgs tur dzīvot ilgu laiku bez speciālām ierīcēm. Mūsdienu tehnosfēra balstas uz tā saucamās profesionālās darbības, tas ir, jebkuras tehniskās sfēras pamatā ir kolektīvs darbs, kur katram ir sava specializācija. Bet diemžēl katrā darbā var atrast varbūt pat nelielas, bet tomēr kļūdas vai neprecizitātes, jo kļūdas ir raksturīgas visiem cilvēkiem. Kolektīvā darbā kļūdas krājas un pat nebūtiskas kļūdas lielā skaitā var izraisīt nepieņemamu rezultātu. Lai to novērstu ir vajadzīga atbilstoša organizācija.

Darbu savukārt var iedalīt vadītāja darbā un izpildītāja darbā. Vadītājs noformulē uzdevumu padotu priekšā, organizē to izpildīšanu un kontrolē procesu. Izpildītājs saņēm darba materiālu, veic noteiktas operācijas un nodod sava darba rezultātu sekojošai apstrādei vai integrācijai kopējā projektā. Sabiedrībā vienmēr rodas pieprasījums pēc kvalificētiem vadītājiem. Sakarā ar to, laika gaitā izveidojas tāda struktūra kā vadība jeb valdība, kuras uzdevums ir risināt būtiskus organizatoriskus jautājumus sabiedrībā. Atšķīrībā no indivīda vadība ir spējīga organizēt un panākt izpildīšanu tur, kur viens indivīds vai nu nav spējīgs pildīt vajadzīgu uzdevumu, vai nu nevar izpildīt to pietekoši labi. Piemēram automašīnu ražošana nav iepējama bez vadības. Ja vadība pieļauj būtiskas kļūdas vai ļaunprātīgi, izmantojot savu statusu, nepilda savu primāro funkciju, vadības darbības rezultātu nav spējīgs izlabot neviens indivīds sabiedrībā. Tāpēc nav lielas nozīmes, cik labi strāda paši indivīdi, ja būtiskas kļūdas ir organizācijā jeb vadīšanas procesā. Rezultāts šajā gadījumā būs garantēti slikts.

Protams, var būt arī tā, ka visi strāda labi, gan vadība, gan indivīdi, bet rezultāts ir slikts. Kāpēc? Tāpēc ka tāds rezultāts ir šis darbības mērķis no paša sakuma jeb tāda vadīšanas koncepcija.

Valsti var salīdzināt ar kuģi jūrā. Ja kuģa vadība tiktu likvidēta un aizvietota ar vadīšanas jautājumos nekvalificētiem cilvēkiem, šī kuģa komandas izdzīvošana atklatajā jūrā tiks apdraudēta. Parasti tādos gadījumos kuģa vadīšana tiek atjaunota pateicoties citam kuģim, kura vadība pārņem vadīšanas procesu, aizvietojot revolucionārus. Kādi mērķi pret kuģa un kuģa komandas būs jaunajai vadībai ir atklāts jautājums.

Piemēram minēsim dažus pasaules vēstures faktus , kuri zināmā mērā skāra arī Latvijas tautu. Visi skolā mācījāmies, ka Latvija kā valsts izveidojās pateicoties tam, ka sabrūka cariskā Krievija. Bet kāpēc tā sabruka? Par galveno cēloni var nosaukt sekojošu faktu-ja salidzina tā laika Japanas un Krievijas sabiedrību (atgadināsim, ka Krievijas - Japanas karš novājināja Krieviju un sekmēja revoluciju), tad atklājas fakts - Krievijas sabiedrība bija neizglītotāka nekā Japānas sabiedrība. 85% iedzīvotāju no Krievijas sabiedrības nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, Japanā, neskatoties uz to, ka jāpaņu rakstība ir sarežģītāka, lasīja un rakstīja gandrīz visi. Rezultātā Krievijas vadībai nebija pieejams tik liels kvalificētu cilvēku skaits, lai pilnvērtīgi konkurētu ar Japanu vai citām valstīm tajā laikā. 1991. gads. Padomju Savienības sabrūkums. Cēlonis ir līdzīgs. Neskatoties uz skaitlisko pārākumu militārajā tehnikā, padomju zemūdenes un cita tehnika bija nekvalitatīvāka salīdzinājumā ar Amerikas tehniku. Un tā tas bija ne tikai militarajā sfērā. Ikdienas preces kopumā bija nekvalitatīvākas nekā Eiropā vai Amerikā. Kāpēc? Kārtējo reizi vadības nekvalitatīva darbība organizatoriskajos procesos, kuru savukārt izraisīja jau citi iemesli. Rezultātā vadībā zaudēja kontroli.

Mūsdienu Krievijā, līdzīgi kā citās valstīs, kuras bijušas Padomju savienības sastāvā, ar labklājību ir pilnīgi apmierināti ne vairāk kā 5% no sabiedrības, Šiem 5% pieder milzīgas mājas, dārgas mašīnas un dzīvo viņi parsvarā atsevišķi no parējās sabiedrības. Kaut gan realitāte rada, ka tādu cilvēku slānī ir diezgan sliktas perspektīvas nākotnē, jo viņu bērni bieži vien vēlas tikai baudīt dzīvi. Tā kā izglītoties un strādāt viņi negrib, viņus sagaida degradācija. Bet dabūt labu darba vietu sabiedrībā tādiem bērniem ir krietni vieglāk. Kāpēc tā ir? Tāpēc ka tā ir jau no seniem laikiem. Mēs joprojām dzīvojam tā saucamajā dzimts-cilts iekārtā. Tas nozīmē, ka jau senā pagātnē mūsu sabiedrībā labas darbavietas, tajā skaitā valsts iestādēs un valdībā, tika nodotas lielākoties nevis talantīgākajiem sabiedrības pārstāviem, bet tuviniekiem. Vai tas slikti ietekmē sabiedrības labklājību? Neapšaubāmi, jā. Vai ar to kāds mēģinājis cinīties? Mēģināja un tie, kas mēģināja pasaules vēsturē tika atzīti par tirāniem un diktatoriem. Šī iekārta pastavēja mūsu sabiedrībā neatkarīgi no tā, kas bija valdībā, jo tā ir daļa no mūsu kultūras un tiek reproducēta automatiski. Bet diemžēl šī iekārta neļauj sabiedrībai sasniegt labu organizācijas kvalitāti un vienmēr adekvāti atbildēt uz jaunām problēmām kā arī sēkmīgi atrisināt jau esošas.

Parunāsim par mūsu esošo organizāciju. Daudzi politiķi bieži vien pilnīgi pamatoti kritizē pastāvošo organizāciju Padomju savienībā. Pamatjēdzienos tā tiešam bija neadekvāta realitātei. Bet tagad mums ir pavisam cita organizācija, pārņemta no kapitālistiskas Eiropas . Loģiski būtu , ka pēc Padomju savienības sabrukšanas mūsu dzīvei katru dienu ir jākļust tikai labākai un pēc tik daudziem gadiem labi ir jādzīvo gandrīz visiem iedzivotājiem valstī, nevis pieminētajiem 5%. Realitātē tā nenotiek. Musdienās nedz mācību iestādes, nedz visa esoša grāmatu veikalu modernā literatūra par politiku, socioloģiju un ekonomiku nedod skaidras un adekvātas zināšanas par to, kā uzbūvēt tik tiešam labklājīgu valsti. Topošiem valsts vīriem apmācība šādos apstākļos labākajā gadījumā ļauj skaisti runāt teleekranos un tēlot, ka viņi reāli valda. Daļa no viņiem, protams, ātri saprot savas iespējas politikā un sak nodarboties ar to, kam viņuprāt patiešam ir jēga. Tas ir, izmantot savu statusu, lai paaugstinātu savu personīgu labklajību. Daži to sauc par korupciju. Bet tā kā neapmierinātība ar valdību sabiedrībā tomēr pastāv, valdībai ir regulāri jāatvaira šī neapmierinātība no sevis. Vieglakais veids kā to var izdarīt ir atrast citus vaininiekus un teikt, ka sabiedrība nav patriotiska jeb lojāla. Tas arī dažādā izpildījumā tiek darīts. Dažreiz valdība iet tālāk un izveido tā saucamo melno sarakstu ar grāmatām vai tēmām, kuru saturs tiek atzīts par ekstrēmisku, lai aizliegtu šo tēmu pētīšanu. Sekojot šai loģikai, jebkurš, kurš izlasīja Hitlera grāmatu “Mein Kampf” kļuva par nacistu. Jā, dažreiz tā notiek, bet ne vienmēr. Kāpēc? Tāpēc ka galvenā problēma slepjas nevis šajā grāmatā,bet cilvēkos, kuri lasa. Ja skola un ģimene formē tādus sabiedrības locekļus, kuri pēc “Mein Kampf” lasīšanas kļust par nacistiem, tad ir vainīga esoša audzināšana un izglītības sistēma sabiedrībā. Indivīdam ar pareizu skatījumu uz pasauli nav jāstāsta, ka lietas, kuras ir aprakstītas šajā grāmata ir potenciāli bistamas sabiedrībai un cilvēcei. Lasīšanas procesā viņam var rasties tikai jautājumi par to, kādā veidā tādas grāmatas vispar rodas civilizētā sabiedrībā. Bet tā jau ir pavisam cita audzināšana un izglītība. Tajā tiek definēts, kas ir norma un kas ir normāls cilvēks. Šai definīcijai ir jābūt skaidrai, saturīgai un pārbaudāmai realitātē. Kāda ir normas definīcija eiropas sabiedrībā? Analizējot Eiropas vēsturi un it īpaši pēdējos notikumus, šīs skaidri definētās normas nav. Par ideālu tiek uzskatīta daudzveidība jeb liberalitāte. Bet ja nav normas, tad nevar skaidri atbildēt uz jautājumiem, kad notiek sabiedrības attīstība un kad degradācija. Piemēram, šajā gadījumā nevar skaidri atbildēt uz jautājumu, vai bērnu seksuāla audzināšana skolās, seksa, kā arī seksuālu attiecību daudzveidības popularizēšana sabiedrībā sekmē attīstību vai degradāciju. Definējot degradāciju kā indivīda bioloģiskā cikla neizpildīšanu jeb viņa ģenētiskā potenciāla nerealizāciju dzīves laikā, šis jautājums kļūst skaidrāks. Attīstība savukārt ir tad, kad šis ģenētiskais potenciāls realizējas pilnīgā mērā un indivīds dzīves laikā vai dzīves norietā sasniedz jaunu apziņas un eksistences līmeni. Atšķirības starp attīstību un degrādāciju ir objektīvas. Un šis atšķirības ir saistītas ar normu. Eiropas filosofijā par to maz runā. Piemēram, Platons savā laikā definēja cilvēku kā būtni ar divām kājām. Cits senas Grieķijas filosovs Diogens atnesa viņam gaili bez spalvām un pateica, lūk tas ir tavs cilvēks. Pēc tā Platons papildināja savu definējumu – un ar platiem nagiem. Savukārt Diogens neapstājas un no senajiem tekstiem ir zināms, ka viņš staigājot pa pilsētu ar iedegtu lukturi dienas laikā, uz jautājumu, kāpēc tev ir vajadzīgs lukturis, atbildēja - meklēju cilvēku. No tā var secināt, ka Diogens saprata, ka anatomisku iezīmju raksturojumu, lai definētu cilvēku, nav pietiekams. Bet eiropas kultūra joprojam balstas uz tā, ka, lai kļūstu par cilvēku ir pietiekami piederēt homo sapiens pārstāviem un dzīvot tajā sabiedrībā.

Interesantu pētījumu veica Jēlas universitātē, par pētījuma objektiem paņemot pērtiķus. Primātu sugas ir īpašas ar to, ka saprot cilvēka žestus un komunikācija ar cilvēkiem var būt ļoti efektīva. Pērtiķiem deva žetonus par to, ka viņi stiepa sviru. Par žetoniem pērtiķi varēja dabūt augļus un dārzeņus. Vēlak sviras stiepšanu nomainīja ar citiem darba veidiem. Galu galā pērtiķi pilnīgi apguva žetonu lietošanas noteikumus. Viņi reaģēja uz cenu izmaiņām tāpat kā investori biržā, labprāt piedalījās azarta spēlēs. Daži pamanot, ka sagriezta gurķa aplīši ir līdzīgi žetoniem, mēģināja izmantot tos apmaksas procesā. Ar laiku pērtiķiem paradījās rekets un prostitūcija. Īsāk sakot, šajā pertiķu sabiedrībā pēc naudas parādīšanās, izveidojās visi netikumi, kuri ir raksturīgi mūsu tukstošgadīgajai civilizācijai.

Parasti cilvēki intuitīvi jūt minētās problēmas un meģina tās atrisināt. Populāri ir sekojoši risināšanas varianti. Pirmais – samierināties ar to visu un pielāgoties tādai dzīvei, kāda ir. Otrais variants – aizbraukt dzīvot uz ārzemēm, tur, kur daudzas problēmas ir jau atrisinātas un cilvēki dzīvo labāk. Vispopulārākas valstis šajā sarakstā ir Vācija, Anglija, Amerika, Kanada, Austrālija. Trešo variantu grib tie, kuri uzskata, ka Rietumu pasaule dzīvo nepareizi. Viņuprāt, risinājums ir vai nu globalais kalifāts¹, vai nu sociālisma atmoda. Bet neviens no šiem minētiem variantiem nav pareizs.

Sāksim ar otro. Parasti cilvēkiem, kuri maina savu dzīves vietu pārvācoties uz citu valsti atrisinās vienas problēmas, bet automatiski parādas citas. Un viņi atkal ir spiesti izvēlēties pirmo variantu. Runājot par tā saucamo rietumu civilizāciju kopumā, pieminēsim tādu faktu. Pēc statistiskiem datiem, vidēja Lielbritānijas pilsoņa intelekta vērtība pedējo 100 gadu laikā samazinājusies par 5-8 IQ punktiem. Šī tendence paskaidro ieviestās izmaiņas, tajā skaitā testveidīga jautājumu forma, rietumu izglītības pārbaudes sistēmā. Testveidīgie jautājumi pārbaudēs tika ievēsti tāpēc, ka mūsdienu sabiedrībai ir grūtāk apgūt mācību materiālus nekā vectēvu un vecmammu paaudzei. Lielāka daļa no rietumu sabiedrības spēj tikt galā ar mūsdienu IT tehnoloģijām jeb datorprogrammām tikai izvēlējoties jau piedavātus darbības variantus podziņu veidā, īpaši nenoslogojot savas smadzenes. Atlikusī mazākā sabiedrības daļa spēj taisīt to saucamuo Hi Tech – kuru izstrāde arī neprasa milzīgu piepuli no programmētāja kā tas bija agrāk, jo mūsdienās programmetāji vairs netaisa programmas pilnīgi no nulles, liela daļa no koda veidojas automatiskā režimā. Tāda civilizācija pakāpeniski degradē, neskatoties uz zinātniski-tehnisko progresu. Un tīri teoretiski viss var beigties ar to, ka vitāli svarīgās, gudrās mašīnas nepareizi nostrādās pašā nepiemērotākajā brīdī koda kļūdu vai datorvīrusa dēļ. Tehnokrātiskas civilizācijas perspektīvas, kaut gan bez būtiskām tehnogēnām katastrofām sava laikā aprakstīja poļu autors Vladislavs Lems vienā no savām grāmatām. Viņš rakstīja par indiotu planētu, kuras iedzīvotāji kļuva par savas rīcības upuriem, jo izlēma nodod visu varu mašīnām un tās savukārt sāka indiotu iznīcināšanu, jo izskaitļoja, ka vislielākas briesmas planētai nāk no pašiem indiotiem.

Tagad aprakstīsim kalifāta sapņotāju perspektīvas. Daļa no mūsdienu zinātniskas terminoloģijas tikusi pārņemta no arabu valodas (al-ķīmija, al-gebra, zenīts utt.). Šie termini ieviesti zinātnē no arabu valodas tajos laikos, kad islams kā reliģija bija ļoti tuvs tām idējām, kuras ir aprakstītas Koranā. Tajā laikā zinātne arabu valstīs attīstījās ļoti ātri, jo tika uzskatīts, ka jebkuras zinašanas ir labas, jo nāk no Dieva un konflikts starp reliģiju un zinātni īstajā islamā nav iespējams. Bet pēc tam, kad islamā tika izlēmts, ka var dzīvot pēc šariāta nevis pēc sirdsapziņas, rituālizēja un pārveidoja islamu par regulāru lūgšanu paklājiņam, zinātnes attīstība apstājās. Mūsdienu zinātne un tehnosfēra nāk gandrīz pilnīgi tikai no rietumu civilizācijas. Tāpēc, ja nu gadījumā notiks kalifāts, tie, kas to panāks, būs tik un tā atkarīgi no tiem, kas veido tehnosfēru, kā rezultātā cīnītāji par kalifātu būs pakļauti totālai manipulācijai. Un ir arī jāpiemin fakts, ka kalifata ideoloģija nav spējīga tikt galā ar problēmām, kuras ir rietumu civilizācijā un mūsdienu islamā.

Sociālisti. Socialisti dalas divās grupās - nacionalsociālisti un internacionālsociālisti. Ne pirmā, ne otrā socialisma modifikācija, spriežot pēc notikumiem pagatnē, nav spējīga adekvāti funkcionēt ilgstoši un risināt jaunas problēmas, kuras pārsvarā rodās no šo modifikāciju darbībām. Ja mēs aplūkosim jebkuras reģionālas civilizācijas dzīvi - kapitālistiskas, islāma, katoļu, vēdiskas utt., visur būs problēmas, kuras nāk no pagātnes. Šīs problēmas nāk no cilvēku tradicionālas mentalitātes, kura izspaužas cilvēku kulturā, politikā, ekonomikā, tehnikā, makslā. Un tāpēc šis problēmas nevar atrisināt šo reģionālu civilizāciju tradicionālo zināšanu ietvaros. Ir vajadzīgas alternatīvas zināšanas, kuras ir jārealizē ekonomiskā un politiskā sferā, sadzīvē un ģimenē. Šīs zināšanās tika izstrādātas, noformulētas un aprakstītas ”Sabiedrības drošības koncepcijas” materiālos krievu valodā. Citās kulturās līdzīgas zināšanas pagaidām nav noformulētas. Bet kā rada dzīves pieredze šis informācījas īstenošanai ir jārēķinas ar dažām problēmām. Pirmkārt, cilvēki Krievijas valsts struktūrās pretojas šīs informācijas izplatīšanai, jo redz tajā apdraudējumu savai saldajai dzīvei uz sabiedrības reķina. Otrkārt, pašā sabiedrībā cilvēku skaits, kuri tiešam grib tās apgūt ir ļoti neliels. Lielākai daļai, šīs zināšanas vai nu nav vajadzīgas, vai nu izraisa skepsi vai nigēlismu. Nigēlisti savukārt ir ļoti bīstami tādēļ, ka viņi skaidri zin, ko negrib, bet uzzināt no viņiem, ko tie reāli grib gandrīz nav iespējams. Nigēlistiem labi sanak iznīcināt esošo, bet viņi nav piemēroti tam, lai izveidotu kaut ko jaunu. Bet, lai tiešam sasniegtu labus rezultātus labklājības uzlabošanā, ir jāizstrāda noteikta psihiskas darbības kultūra, jāizstrāda adekvātas zināšanas atbilstoši realitātei, kuras ļauj risināt pagātnes problēmas, neveidojot jaunas problēmas. Un, protams, ir jāizplata šis zināšanas un jāveido jauna kultūra, faktiski jauna civilizācija.

 

¹ - Kalifāts, arī halifāts (arābu: خلافة - khilāfah) ir islāma valstu pārvaldes iekārta, kas apvieno vienotā politiskā sistēmā musulmaņus, neskatoties uz viņu atšķirīgajiem uzskatiem teoloģijā. Definējuma avots - https://lv.wikipedia.org/wiki/Kalif%C4%81ts.